Brīva prese vai neierobežota propaganda?

  Mūsu pasaules daļā meli un dezinformācija sacenšas ar patiesību 
 Savā uzrunā Tallinā ASV prezidents Baraks Obama uzsvēra brīvās preses un runas brīvības nozīmi, jo galu galā meli un dezinformācija nevar sacensties ar patiesību. 
 Rietumu demokrātiju izpratnē brīvā prese ir tāda, kura ir brīva no tās valsts spiediena, kurā tā publicējas. Bet kā to saprast apstākļos, kad zīmīga daļa Latvijas preses ir brīva no Latvijas valsts iestāžu spiediena, bet ir pakļauta dažādos veidos kaimiņvalsts interesēm? 
 Lai veidotu valsts interesēm atbilstošu politiku mediju laukā, Kultūras ministrija dibināja Mediju politikas nodaļu un jau 12.maijā izsludināja konkursu uz vadītāja, eksperta un juriskonsulta amatiem. Pēc pagarinājuma konkursā pieteicās 19 pretendenti, bet augusta beigās dzirdējām ziņas, ka pilnīgi neviens nav pieņemts darbā un konkursu izsludināšot atkārtoti. Kandidāti neesot bijuši pietiekami zinoši. 
 Vēl arvien Latvijā valda divas atšķirīgas informācijas telpas. Vienā dzirdam par Krievijas agresiju Ukrainā, Ukrainas teritoriālās integritātes garantiju pārkāpšanu, prokrievisko spēku veiktiem kara noziegumiem, to starpā Malaizijas pasažieru lidmašīnas nogāšanu. 
 Citā informācijas telpā dzirdam pilnīgi citādāku stāstu - par Ukrainas nacistu valdības uzbrukumiem miermīlīgiem krievu tautības iedzīvotājiem, par Krievijas stingro neiejaukšanos, par Ukrainas spēku veiktiem kara noziegumiem, to skaitā arī Malaizijas pasažieru lidmašīnas nogāšanu. 
 Ja vēl var saprast dažādu grupējumu atšķirīgo patiesības versiju sludināšanu, ko lai saka par tiem, kas stāsta vienu stāstu par saviem nolūkiem latviešu medijiem, un izplata citu stāstu Latvijas krievu valodas medijiem? 
 Propagandu, protams, vieglāk taisīt, ja ir vara un nauda. Piemēram, Krievijas režisors Oļegs Džurajevs ar Krievijas Federālā drošības dienesta atbalstu sācis Kaļiņingradā uzņemt mākslas filmu, kas parādīs "visu patiesību" par notikumiem Austrumukrainā. Kā amerikāņu algotņi sagūsta godīgus žurnālistus, kuri cenšas stāstīt patiesos faktus par Jaunkrievijas brīvības cīņām. 
 Ko lai Latvijas valsts dara ar šādu propagandu, kura noteikti būs redzama arī Latvijā? Ko nozīmē „brīvā prese"? Vai mums atļaut runas un preses brīvības vārdā šādu propagandu, kā arī kaimiņzemes ziņu raidījumus, kuri kalpo tikai kaimiņzemes valdības interesēm, ne objektīvo faktu izklāstīšanai? 
 Es pieņemu, ka šādu situāciju ir grūtāk izprast lielākām valstīm, kur nav tik viegli veidot liela mēroga citas valsts interesēm kalpojošo mediju tīklu. 
 Patlaban mūsu pasaules daļā meli un dezinformācija sacenšas ar patiesību. Jānodrošina, lai patiesība uzvar. 
  Autors ir laikraksta „Latvietis" redaktors