Kāpēc izglītības sistēma vairs netiek „raustīta aiz ūsām"?

  Latvijā ir viens no zemākajiem „laimīgo skolēnu" līmeņiem pasaulē 
 Nesen publiskotais „ DNB Latvijas barometra " pētījums, kurš šajā reizē bija par izglītības tēmu, lika aizdomāties, kā mainījusies situācija šajā jomā. Mani novērojumi liek domāt, ka pēdējo gadu raksturo vispārēju diskusiju par izglītību mazināšanās. 
 Vēl pirms neilga laika mums bija televīzijas raidījums par iespējām reformēt izglītību, žurnālos rubrikas par izglītību un ministrs, kurš bija gatavs raustīt lauvu (izglītības sistēmu) aiz ūsām. Aktuālais jautājums bija izglītības alternativitāte - kā piedāvāt cilvēkiem iespēju labāk izmantot viņu kapacitāti vai, kā tas bieži ir pārformulēts, - kā nepazaudēt to īpašo, kas ir katrā bērnā, un attīstīt tieši viņa spējas. 
 Pēdējā gada laikā šīs diskusijas ir pazudušas (nogājušas pagrīdē). Jāteic, ka noteiktās grupās tās turpinās, bet sabiedrībā kopumā pilnīgi noteikti gūst mazāku rezonansi. Mans minējums ir - nomainoties izglītības ministram, zuda uzbrukuma pavediens (un pilnīgi noteikti, daļēji šāds apgalvojums būtu patiess). 
 Tomēr gribētos norādīt, ka šis nebūt nav vienīgais iemesls, kādēļ šie jautājumi vairs nešķiet aktuāli. Diskusija sākās vēl pirms pāris gadiem, kas liek domāt, ka to rašanās bija atbilde uz plašākām ekonomiskām problēmām valstī un būtiskām izmaiņām izglītības finansēšanas kārtībā (tā sauktā „nauda seko skolēnam" politika). 
 
 Attiecīgi spekulējot, varētu teikt, ka, atgriežoties lielākai stabilitātei, mazinās interese par šo institūciju, un izglītība var atkal mierīgi darboties, kā tai tīk. Apmēram tā - runāt par izglītību bija labi, bet nu jau mēs atkal nākotni celsim bez iejaukšanās sistēmā. 
 
 Rezultātā šādā vienkāršā mērcē peld patlaban aktuālie viedokļi par to, kas tad notiek ar izglītību. Un no tā izriet ļoti vienkārši skaidrojumi par izglītības galveno problemātiku: sak, disciplīnas nav... skolēni būtu jādisciplinē. 
 Kā liecina nesen publiskotais „DNB Latvijas barometra" pētījums, disciplīnas trūkumu kā galveno problēmu Latvijas skolās min 57% respondentu. Tā vien nāk prātā slavenais vecākās paaudzes izteikums - mūsu laikā gan tā nebija. 
 Citas svarīgākās problēmas - labu skolotāju trūkums (46%), zemas skolotāju algas (34%) un nepietiekama apmācīšanas kvalitāte (30%) - nav unikālas. Tās tiešām ir problēmas, kuras Latvijā ir jārisina. Taču jāatzīmē, ka tās ir tipiskas izglītības problēmas, kuras tiek uzsvērtas un risinātas arī citur pasaulē. Jaunākie Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (SSNP) dati liecina, ka skolēnu vidējiem zināšanu rādītājiem ir tendence saglabāties iepriekšējo gadu līmenī, ar zināmām pozitīvām iezīmēm - uzlabojumi gan ir pavisam nelieli (statistiskās kļūdas ietvaros) un vēl joprojām ierindo Latviju tieši  blakus starptautiskajam „vidējam" . 
 Arī „DNB Latvijas barometra" pētījumā kopējie iedzīvotāju vērtējumi par dažādiem izglītības līmeņiem ir tikai nedaudz krituši. Būtībā viss paliek, kā ir, ar nelielām izmaiņām. Varbūt tiešām patlaban nav par ko uztraukties un vienkārši jāļauj izglītībai ritēt savu gaitu? 
 
 Tomēr jānorāda, ka vēl ir par agru novērst uzmanību no izglītības sistēmas publiskas analīzes un izlikties, ka Latvijā ir tikai „klišejiskas" un „ar tām cīnās visi" problēmas. 
 
 Paveroties apkārt, var manīt virkni norāžu, ka risināmo problēmu vēl ir gana daudz. Piemēram, ja „DNB Latvijas barometra" pētījuma datos uzlūko tikai jaunākos respondentus (18 - 24 gadi), tad gandrīz katrs trešais respondents min, ka skolā ir slikts materiāli tehniskais nodrošinājums, bet katrs piektais norāda, ka arī vardarbība skolā ir problēma. Turklāt ir arī citas lietas, kas jārisina, piemēram, SSNP pētījumā Latvijas skolēni viszemāko vērtējumu ieguva tieši par lasīšanas prasmi. 
 
 Tas nozīmē nevis to, ka skolēni nemāk lasīt, bet gan, ka viņiem ir grūtības izmantot izlasīto informāciju un to kritiski izvērtēt. 
 
 Domāju, ka jebkurš skeptiķis atzīs, ka šīs ir prasmes, kuras nākotnes pasaulē iegūs arvien lielāku nozīmi. SSNP dati arī izgaismo citas problēmas, par kurām būtu jārunā, - lai gan vienlīdzības līmenis izglītībā Latvijā ir virs vidējā, dati rāda, ka patlaban tas mazinās. Tāpat šie dati norāda uz to, ka Latvijā ir ļoti augsts skolēnu īpatsvars, kuri neattaisnoti kavējuši stundas, kā arī viens no zemākajiem „laimīgo skolēnu" līmeņiem pasaulē ( skolēni Latvijas skolās ir retāk laimīgi , nekā skolēni citās valstīs). 
 Tie visi ir reāli ar izglītību saistīti jautājumi, kuri būtu pelnījuši mūsu papildu uzmanību un publiskas diskusijas. Ir pārāk agri izlikties, ka šajā jautājumā viss ir izrunāts! 
   Autors ir Dr.soc.