Neviens mani neaizstāvēja, neviens cilvēks

  Doņeckas centrā piekautā ukraiņu sieviete tika atbrīvota pēc ārzemju žurnālistu lūguma 
 "Viņa nogalina mūsu bērnus. Ienaidnieka aģente." Fotogrāfija ar sievieti, kas ietīta Ukrainas karogā un piesieta pie staba Doņeckā,  kaklā viņai uzkārts plakāts ar šādu uzrakstu aplidoja visu pasauli. Vecākai paaudzei tas atsauca atmiņā Otrā pasaules kara laika nacistu propagandas foto, kad nāvessodu izpildīja partizānu atbalstītājiem. Kas ir šī vienkāršā sieviete, kuru Ukrainas Neatkarības dienā tā pazemoja Donbasa separātisti? 
 Viņu sauc Irina Dovgaņa (52), ukrainiete, kosmetoloģe no Jasinovatajas mazpilsētiņas pie Doņeckas. Divu bērnu māte. Interviju ar Irinu nule publicējis "Radio Svoboda". 
 "Radio Svoboda" arī atgādina, ka Irinu atbrīvot no separātistu gūsta un pazemojumiem palīdzēja ārzemju žurnālisti, pirmām kārtām Endrjū Krāmers no "New York Times" un Marks Franketi no "Sunday Times". 
 Irinu Dovgaņu tā saucamās Doņeckas tautas republikas bataljons "Vostok" turējis ieslodzītu savās kazarmās, un viņu atbrīvoja bataljona komandieris Aleksandrs Hodakovskis pēc ārzemju žurnālistu lūguma. Tagad viņai izdevies pamest Krievijas separātistu kontrolēto teritoriju un izstāstīt savu stāstu par to, kas notika. 
 Radio žurnālistu vaicāta, Irina stāsta, kā dzīvojuši Jasinovatajas ļaudis, kurus mediji pārliecinājuši, ka ir laime dzīvot Donbasā, turklāt viņi "barojot visu Ukrainu un gandrīz vai visu pasauli". Viņa stāsta, ka Donbasā cilvēki ir savdabīgi - "ja mēģini viņam kaut ko [citu] pastāstīt, viņš vienkārši neklausās". Par propagandas ietekmi uz cilvēku prātiem Irina arī teic, ka cilvēki saklausījušies Krievijas TV solījumus, ka algas kļūs trīsreiz lielākas, pensijas - četras reizes, ka atnāks stiprais Putins un ieviesīs kārtību, nomainīs Ukrainas negodīgos politiķus. "Tas sākotnēji bija sabiedrības noskaņojums, nebija agresijas, stipras noslāņošanās," saka Irina. 
 Taču vēlāk masu mediju īstenotās propagandas ietekmē sabiedrības viedokļu polarizācija pieņēmusies spēkā. Daudzi vienaldzīgie izveidojuši savu nostāju, jo nav bijis vairs iespējams palikt neitrālam. 
 Par spīti tam sabiedrība Jasinovatajā joprojām bijusi pietiekami vienaldzīga - tāda tā palikusi pat tad, kad uzzināts, ka vairāki pilsētiņas iedzīvotāji sagūstīti Doņeckā. "Kad es kliedzu, ka mazas reklāmas firmas īpašnieku, triju bērnu tēvu sagūstījuši Doņeckā, nevienam tas nebija interesanti. Tas bija pirms pusotra mēneša," atceras Irina. "Cilvēki ir vienaldzīgi. Pat tie, kuri it kā atbalstīja Ukrainu, nebija gatavi kaut ko darīt vai cīnīties." 
 Irinas ciešanu ceļš sākās, kad viņa pirms pusotra mēneša, aizvedusi bērnus pie radiniekiem uz kaimiņpilsētu, aiz uzspridzināta tilta ieraudzīja Ukrainas armijas karavīru daļu. Viņa piegājusi un iepazinusies, vēlāk vedusi karavīriem ēdienu un medikamentus, kas tiem bijuši vajadzīgi. Irina arī par to stāstījusi citiem pilsētiņā, tā gūstot atbalstu. Vēlāk Irinai jau palīdzējuši vairāki cilvēki - gādājuši segas, naudu, pārtiku, apģērbu Ukrainas karavīriem. 
 No Kijevas Irina caur Harkovu sagādājusi karavīriem kamuflāžas apģērbu, kā viņiem pietrūcis, tāpat viņa savākusi ap 16 000 Ukrainas grivnu (ap 1000 eiro) palīdzībai, kas ir daudz, jo cilvēki te nav bagāti. 
 Kad Irina šo apģērbu nogādājusi Ukrainas karavīriem, kuri bijuši jau pārvietoti citā vietā, viņa nofotografējusi, kā karavīri šķiro drēbes. Apstākļu sakritības dēļ, kā intervijā izteicās Irina, tika atrasts viņas planšetdators ar šīm fotogrāfijām, pēc tam uzlauzts viņas profils "Facebook", kurā bija Irinas sarakste ar Doņeckas brīvprātīgajiem par palīdzību Ukrainas armijai. "Tas bija iemesls, lai mani piekautu un spīdzinātu, prasot nosaukt cilvēkus vārdus, kas palīdzēja karavīriem," stāsta Irina. 
 "Mani saņēma ciet mājās. Es strādāju dārzā, un viņi mani tur Jasinovatajā saņēma ciet tādu, kā es stāvēju. Tas, ko redzējāt fotogrāfijās, ir tikai maza daļa to šausmu, kuras piedzīvoju, kad visu dienu lūdzos pēc nāves," atceras Irina. 
 Irina no sākuma nav tikusi spīdzināta, bet tā kā viņa klusēja, bataljona "Vostok" kaujinieki viņu atdevuši osetīniem. "Tur mani sāka nopietni spīdzināt," saka Irina. 
 Sākumā Irinai auss tuvumā šauts, kamēr viņa vairs nav dzirdējusi. Vēlāk viņai likts kliegt "Sieg Heil!" un viņa saukta par fašisti. Kad Irina nav kliegusi, viņai piedraudēts ar izvarošanu. 
 Pēc tam viņu ietinuši Ukrainas karogā un aizveduši uz Doņeckas centru. Irina teic, ka viņa nav bijusi piesieta pie staba, bet gan pati turējusies, lai nenokristu. Visu laiku uz viņu klieguši, sieviete nav drīkstējusi saliekt ceļgalus. Simtiem osetīnu algotņu gājuši garām ņirgājoties, bet briesmīgas bijušas arī sievietes. 
 Pasauli aplidoja foto, kurā redzams, kā viena sieviete sper Irinai ar kāju pa vēderu. Viņa nav bijusi vienīgā, saka Irina. Večiņas nākušas un ar savām koka kūjām situšas pa visām vietām, sākot no galvas, beidzot ar kājām. Kāda cita sieviete piebraukusi ar mašīnu un no bagāžnieka izņēmusi tomātus, ar kuriem sākusi smērēt Irinai seju, ar tomātu sulu aizlipinājusi acis. 
 "Nebija tik daudz bail no tiem, kuri sita, bet vairāk no tiem, kuri vienkārši pienāca klāt," atceras Irina.  "Apstājās kaut kādas mašīnas, izkāpa jauni puiši, sākumā fotografējās uz mana fona, pēc tam fotografējās arī meitenes. Neviens mani neaizstāvēja, neviens cilvēks." 
 "New York Times" korespondents Endrjū Krāmers BBC stāsta, kā kopā ar kolēģiem izglābuši Irinu. Viņi mašīna braukuši pa Doņeckas centru un fotografējuši. Tad arī kopā ar fotogrāfu ieraudzījuši Irinu, ietītu Ukrainas karogā un raudošu. Sievieti situši garāmgājēji. 
 "Mēs aptuveni 15 minūtes stāvējām, fotografējām. Neviens viņu neaizstāvēja, bet situācija bija tāda - apkārt bruņoti cilvēki, kuri smējās un uzkurināja pūli. Mēs vērsāmies pie viena no vietējiem komandieriem, taču viņam nebija iespēju Irinu atbrīvot. Galu galā mūs pašus uz īsu brīdi aizturēja,"atceras Krēmers. 
 Pēc tam, kad Irinas piekaušanas fotogrāfijas tika publicētas "New York Times" interneta portālā, viņš kopā ar citiem ārvalstu žurnālistiem vērsies pie bataljona "Vostok" komandiera, kurš tad Irinu atbrīvojis tajā pašā dienā. 
 Cik ilgi Irina atradusies ieslodzījumā? Viņa domā, ka vismaz piecas dienas, skaits ir sajucis. Nakti viņa tikusi pieslēgta pagrabā pie radiatoriem. Pēc tam nākamajā dienā atkal pratināta, šoreiz to darījuši nevis osetīni, bet "Vostok" vīri. 
 Viņai prasīts par nekustamo īpašumu. Uz Irinas jautājumu, kāpēc viņiem jāzina par to, atbildēts, ka šajā mājā turpmāk dzīvos tie, kuri atbalsta Doņeckas tautas republiku un kuru dzīves vieta ir sagrauta apšaudēs. "Tad es sapratu, ka savā mājā vairs nekad nedzīvošu," teic Irina. 
 Irina atteikusies ēst. Tad pēc kāda laika pēkšņi Irina izvesta no ieslodzījuma, un "Vostok" bataljona komandieris viņai atvainojies, ka tā noticis. Irinai licies, ka telpā atrodas arī žurnālisti. 
 "Es parakstījos, ka man nav nekādu materiālo pretenziju, ka man viss ir atdots. Es visu parakstīju," saka Irina. "Jo pēkšņi manā priekšā pavīdēja dzīve. Es atvainojos, bet esmu vāja sieviete." 
 Irina atceras, ka ārzemju žurnālisti viņu aizveduši uz viesnīcu, kur viņa varējusi nomazgāties, tad viņi gribējuši Irinu aizvest tālāk projām. Taču Irina gribējusi tikt mājās, kur palicis suns un kaķi. "Es ieraudzīju pilnībā izlaupītu māju - viss, kas tur bija kaut cik vērtīgs, bija prom. Izlaupītas bija arī manas mazās slēptuvītes. Tur bija strādājuši profesionāļi." 
 Irinai tagad joprojām mieru nedod jautājums - viens no "Vostok" vīriem žurnālistu pavadībā viņu vedis ārpus DTR teritorijas, un tur - uz robežas - viņa, pirms sēdusies pie auto stūres, paspiedusi vīrieša pastiepto roku. Viņš Irinu apskāvis un teicis: "Irina, es jums tomēr vēlu labu." Viņš mani apskāva un es nepretojos, saka Irina. Bet tad viņa ieraudzījusi, ka žurnālisti to fotografē. Tie bijuši DTR žurnālisti. 
 "Un šonakt man pēkšņi ienāca prātā, ka Krievija šīs fotogrāfijas publicēs. Es tagad lūdzu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga šim "Vostok" vīram, jo viņš izglāba manus dzīvniekus, izveda mani, un man ir tiesības izteikt pateicību un viņu apskaut. Tā bija mana karstākā vēlēšanās," saka Irina. 
 Visu interviju ar  Irinu Dovgaņu lasiet šeit.