Latvija un eiro Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija apņēmās ieviest ES kopējo valūtu eiro. Sākotnējo plānu to izdarīt jau 2008.gada 1.janvārī sagrāva trekno gadu inflācija. Taču, pēc ekonomiskās krīzes saasinājuma 2008.gada beigās eiro ieviešana atkal atgriezās politiskajā dienas kārtībā, šoreiz kā līdzeklis tautsaimniecības stabilizācijai. Latvija ir izvirzījusi mērķi ieviest eiro 2014.gada 1.janvārī. Lai to izdarītu, valstij būs jāizpilda virkne priekšnoteikumu - tā dēvētie "Māstrihtas kritēriji". Bet jau tagad sakarā ar krīzi eirozonā Latvijai ir jālemj par atbalstu pasākumiem eiro glābšanai. Saturs   1. Eirozonas vēsture 2. Latvijas mēģinājumi ieviest eiro a. Pirmā neveiksme b. Krīze liek mēģināt otro reizi 3. Latvija un Māstrihtas kritēriji a. Piesaiste eiro b. Saprātīgi parādi c. Mazs deficīts d. Finanšu tirgus uzticēšanās e. Zema inflācija 4. Kā notiek iestāšanās 5. Latvija un eiro glābšanas mehānismi a. ESM b. Fiskālais līgums 1. Eirozonas vēsture Lai gan eiro banknotes un monētas pirmo reizi nonāca vienpadsmit Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju rokās 2002.gada 1.janvārī, Eiropas kopējās valūtas vēsture ir krietni senāka. Netieši tā izriet jau no 1958.gadā parakstītā Romas līguma, kurš paredzēja "Eiropas tautu aizvien ciešākas savienības" veidošanu, bet pamatus tai lika 1979.gadā izveidotā Eiropas Monetārā sistēma (EMS). Tā regulēja savstarpējo maiņas kursu lielākajai daļai Eiropas Kopienas (ES priekšteces) dalībvalstu valūtu, nosakot, ka to vērtība nevar svārstīties vairāk kā par 2,25% viena pret otru. 1989.gadā Eiropas Kopienas valstu vadītāji pieņēma lēmumu izveidot Ekonomisko un monetāro savienību, un 1991.gadā EK valstis parakstīja Māstrihtas līgumu. Tas paredzēja Eiropas Savienības izveidi, kuras kopējā valūta būtu eiro. Māstrihtas līgums arī nosaka priekšnoteikumus, kas valstij jāizpilda, lai ieviestu kopējo valūtu (sk. zemāk 3. Latvija un Māstrihtas kritēriji). Nākamie gadi pagāja, sagatavojoties kopējās valūtas ieviešanai. 1998. gadā tika dibināta Eiropas Centrālā banka, kuras mītne atrodas Frankfurtē, Vācijā. 1999. gada 1.janvārī eiro tika ieviests kā uzskaites valūta un vienpadsmit eirozonas dalībvalstu - Austrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Somijas, Francijas, Vācijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Portugāles un Spānijas - valūtu kursi tiek fiksēti pret eiro. Grieķija pievienojās 2001.gadā, bet 2002.gada 1.janvārī apgrozībā tika laistas eiro naudas zīmes un monētas. Kopš tam eirozonai ir pievienojušās vēl piecas valstis: 2007.gadā - Slovēnija, 2008. gadā - Kipra un Malta, 2009.gadā - Slovākija un 2011.gadā - Igaunija. 2. Latvijas mēģinājumi ieviest eiro Visām Eiropas Savienības valstīm ir pienākums ieviest kopējo valūtu brīdī, kad tās izpilda attiecīgos kritērijus (izņēmumi ir tikai Lielbritānija un Dānija, kas Māstrihtas līgumu parakstīja ar attiecīgu atrunu). Šāds pienākums tika noteikts arī līgumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. 2003.gada septembra referendumā 67% no balsošanā piedalījušamies atbalstīja Latvijas pievienošanos ES, un jau drīz pēc tam Latvijas valdība sāka iezīmēt ceļu uz eiro. a. Pirmā neveiksme Jau 2003.gada 9.decembrī, pat pirms formālās iestāšanās ES saimē, Ministru prezidenta Eināra Repšes vadītā valdība pieņēma lēmumu noteikt 2005.gada 1.janvāri kā datumu, kad Latvija pievienosies Eiropas Valūtas kursa mehānismam (ERM II), tādējādi mainot lata piesaisti uz eiro no Starptautiskā valūtas fonda aprēķinātā valūtu groza SDR un izpildot vienu no pieciem priekšnoteikumiem eiro ieviešanai. Lēmuma otrais punkts bija "noteikt 2007.gada 1.janvāri kā mērķa datumu, līdz kuram nodrošināt eiro ieviešanai nepieciešamo kritēriju izpildi". Atbilstoši Māstrihtas līgumam divi gadi ir minimālais laiks, kas valstij jāpavada ERM II, lai pierādītu, ka valsts tautsaimniecība spēj ilgstoši stabili noturēt savas valūtas kursu pret eiro, un Repšes valdība netaisījās aizkavēties šajā uzgaidāmajā telpā. Izpildot Māstrihtas kritērijus 2007.gada sākumā, eiro fiziski varētu ieviest 2008.gada 1.janvārī. Šos plānus izjauca nekustamā īpašuma burbulis, kurš noteica Latvijas tautsaimniecības attīstību nākamajos piecos gados un neļāva Latvijai izpildīt Māstrihtas līgumā noteikto cenu stabilitātes kritēriju. Inflācija, kas pēc deviņdesmito gadu sākuma šausmām bija tikusi veiksmīgi apslāpēta un no 1998. gada vidus līdz pat 2004. gada sākumam turējās zem 4%, 2004.gada aprīlī jau pārsniedza 5% (salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu). Iepriekšējā zemākajā līmenī tā atgriezās tikai 2009.gadā pēc burbuļa dramatiskās sprāgšanas. Tomēr vēl kādu laiku Latvija turpināja rīkoties, it kā eiro ieviešana būtu iespējama. 2006.gada februārī Aigara Kalvīša vadītā valdība apstiprināja Nacionālo eiro ieviešanas plānu, saglabājot 2008.gadu kā ieviešanas brīdi. Taču jau tad Latvijas Banka šādu iespēju apšaubīja, bet tikai dažus mēnešus pēc plāna apstiprināšanas pats valdības vadītājs sāka runāt par eiro ieviešanas atlikšanu uz kādu nenoteiktu laiku. Inflācija jau bija sasniegusi līmeni, kurš neļāva iedomāties, ka tuvākajos gados eiro varētu ieviest. Turklāt Lietuvas pieredze 2006.gada pavasarī, kad inflācijas kritērija pārsniegšana par tikai 0,03% (2,63% 2006.gada martā, kamēr atskaites līmenis bija 2,60%) liedza tai iespēju jau 2007.gadā ieviest kopējo valūtu, norādīja, ka Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālā Banka domā strikti ievērot noteiktos kritērijus. Latvijai tajā brīdī inflācija jau bija 6,5%. b. Krīze liek mēģināt otro reizi No 2006. līdz 2008.gadam augstās inflācijas dēļ neviens vairs nopietni nerunāja par Latvijas izredzēm kaut kad paredzamajā nākotnē ieviest eiro, taču stāvoklis strauji mainījās 2008.gada beigās, kad Ivara Godmaņa valdība bija spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas pēc finansiālās palīdzības. Latvija par krīzes pārvarēšanas programmas stūrakmeni noteica lata piesaistes pie eiro saglabāšanu, un visiem programmas veidotājiem bija skaidrs, ka šaubas par lata kursa noturību ir viens no nozīmīgākajiem draudiem Latvijas tautsaimniecības stabilitātei. Tāpēc eiro ieviešana tika noteikta kā palīdzības programmas galamērķis, kas ne tikai likvidētu valūtas risku, bet arī līdz ar Māstrihtas kritēriju izpildi apliecinātu, ka Latvija ir veiksmīgi pārvarējusi budžeta krīzi. Sākotnējā vienošanās, kuru Godmaņa valdība 2008. gada decembrī panāca ar SVF un EK, paredzēja, ka Latvija ieviesīs eiro jau 2012.gada 1.janvārī. Tas nozīmētu, ka budžeta deficītam jau 2011.gadā būtu jābut zem 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Taču ātri vien kļuva skaidrs, ka ekonomiskā lejupslīde ir daudz straujāka un dziļāka, nekā sākotnēji paredzēts, un ka šis mērķis nav sasniedzams. Jau 2009.gada vasarā pēc jaunās Valda Dombrovska valdības sarunām ar Eiropas Komisiju un SVF eiro ieviešana tika atlikta uz diviem gadiem. Tas deva valdībai papildus laiku samazināt budžeta deficīta, kurš, pat ar visiem taupības pasākumiem, 2009.gadā sasniedza 9,7% no IKP (pēc EK izmantotās deficīta aprēķināšanas metodikas). Eiro ieviešana ir ierakstīta kā mērķis Valda Dombrovska pēc 11. Saeimas vēlēšanām izveidotās valdības deklarācijā, par kuru vienojušās koalīcijas partijas Vienotība , Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība. Arī opozīcijā esošās partijas - Saskaņas centrs un Zaļo un Zemnieku savienība - formāli šo mērķi atbalsta. Taču no viņu pārstāvjiem nereti nākas dzīrdēt arī atrunas, ka tas nav jādara "par jebkuru cenu", kā arī cerību iekrāsotas šaubas, vai eiro pārdzīvos pašreizējās grūtības. 3. Latvija un Māstrihtas kritēriji Lai 2014.gada 1.janvārī ieviestu eiro, Latvijai ir jāizpilda virkne prasību, kuras noteiktas Māstrihtas līgumā. Izšķirošs būs 2012.gads, pēc kura Eiropas Komisija vērtēs, vai Latvijas tautsaimniecība izpilda priekšnoteikumus dalībai eirozonai. Ja Komisija dos zaļo gaismu, sāksies konkrēti darbi, lai nodrošinātu pāreju uz jauno maksāšanas līdzekli. a. Piesaiste eiro Lats ir piesaistīts eiro jau kopš 2005.gada 1.janvāra pēc kursa 1 EUR = 0,702804 LVL, bet no 2005.gada 2.maija Latvija ir pievienojusies «eiro priekštelpai» jeb Valūtas kursa mehānismam II (ERM II). Tā ietvaros valūtas kurss nedrīkst svārstīties vairāk kā ±15% pret eiro, taču Latvija vienpusēji apņēmusies nepārsniegt ±1% svārstības. Lai ieviestu eiro, ES dalībvalstij vismaz divus gadus iepriekš jādarbojas šajā mehānismā. Tātad šis kritērijs jau ir izpildīts. b. Saprātīgi parādi Valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP. 2012.gadā Latvijas valdības kopējais parāds tiek prognozēts ap 45% no IKP, tātad ievērojami zem Māstrihtas līgumā noteiktā atskaites punkta. Ir gandrīz droši, ka šis kritērijs tiks izpildīts. c. Mazs deficīts Valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP. 2012.gada budžets Latvijā plānots ar 2,5% deficītu, turklāt tas balstās uz konservatīviem pieņēmumiem. Pat ar mēreni negatīvu ekonomiskās izaugsmes scenāriju Latvijai vajadzētu varēt nodrošināt pietiekami zemu budžeta deficītu. Izredzes ir labas, ka šīs kritērijs tiks izpildīts. d. Finanšu tirgu uzticēšanās Ilgtermiņa aizdevumu (parasti valdības 10 gadu obligāciju) procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par 2% pārsniegt triju inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Kā informē Latvijas Banka, patlaban Latvija šo kritēriju izpilda. Izredzes ir labas, ka šīs kritērijs tiks izpildīts. e. Zema inflācija Inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5% pārsniegt triju labāko ES dalībvalstu vidējo rādītāju. Ņemot vērā ES lēno ekonomisko izaugsmi un no tās izrietošo zemo inflāciju, cenu stabilitātes kritērijs 2012.gadā Latvijai varētu būt visgrūtāk izpildāms. Pēdējais oficiāli aprēķinātais atskaites punkts - par 2010.gadu - ir tikai 1%, jo vairākās ES dalībvalstīs tolaik bija pat deflācija. Togad Latvijai inflācija bija tuvu nullei, taču 2011.gadā uzlēca līdz 3,9% (atbilstoši Eurostat datiem). Gandrīz visi analītiķi Latvijai 2012.gadā prognozē inflācijas līmeni nedaudz zem 2,5%. Tas varētu atbilst kritērijiem, bet varētu arī neatbilst, un šis ir visriskantākais rādītājs. 4. Kā notiek iestāšanās Ja Latvijas valdība 2012.gada beigās uzskatīs, ka ir izpildījusi attiecīgos kritērījus, tad 2013.gada sākumā tā varēs lūgt Eiropas Komisiju un Eiropas Centrālo banku novērtēt valsts gatavību eiro ieviešanai. Tālākā notikumu attīstība varētu būt šāda: 2013.gada aprīlī - EK un ECB sagatavo konverģences ziņojumu, kurā izvērtē Latvijas gatavību. Jāsagatavo arī lēmums izbeigt «pārmērīgā deficīta procedūru», kura tika uzsākta, kad Latvijas budžeta deficīts pārsniedza 3% no IKP. 2013.gada jūnijā - ECOFIN (Eiropas Savienības Ekonomisko un finanšu jautājumu padomes) politiskā līmenī rekomendē aicināt uzņemt eirozonā Latviju, ja tā izpilda Māstrihtas kritērijus un konverģences ziņojums ir pozitīvs. 2013.gada jūnijā - ES dalībvalstu valdību vadītāji pieņem politisku lēmumu aicināt Latviju pievienoties eirozonai. 2013.gada jūlijā - ECOFIN pieņem gala lēmumu un aicina Latviju pievienoties eirozonai ar noteiktu valūtas kursu, kurš iestāšanās brīdī var būt atšķirīgs no iepriekš fiksētā. Slovākijai iestājoties, piesaistes kurss tika mainīts uz augšu - notika revalvācija, savukārt Igaunija iestājās ar iepriekš noteikto valūtas kursu. Latvijas Banka uzskata, ka pašreizējais kurss ir ilgi kalpojis un būtu jāsaglabā. Tomēr tas nav Latvijas vienpusējs lēmums, to sarunu rezultātā pieņem ECOFIN. Ja tiks saņemts uzaicinājums, tad sāksies eiro ieviešana: 2013.gada 1.oktobrī - veikalos cenas būs jānorāda latos un eiro. 2014.gada 1.janvārī - tiek ieviests eiro. Vēl mēnesi varēs norēķināties skaidrā naudā gan latos, gan eiro. Visa nauda banku kontos tiek konvertēta automātiski un bez maksas. 2014.gada 1.jūlijā - beidzas termiņš, kad bez maksas var samainīt latu banknotes un monētas uz eiro kredītiestādēs, Latvijas pasta nodaļās, savukārt Latvijas Bankā bez maksas turpinās mainīt latus pret eiro bez laika ierobežojuma. 2014.gada 31.decembrī - beidzas cenu atspoguļošana veikalos latos un eiro, turpmāk tās jānorāda tikai eiro. Valstij eiro ieviešana izmaksās aptuveni 8,7 miljonus latu, un valsts nekompensēs fizisku personu un uzņēmumu izdevumus, kas saistīti ar pāreju uz eiro. Saistībā ar pāreju uz eiro Latvijā būtu jāgroza ap 100 likumu. 5. Latvija un eiro glābšanas pasākumi Lai gan Latvija pagaidām vēl nav ieviesusi eiro, kā Eiropas Savienības dalībvalsts tā tomēr zināmā mērā piedalās arī eiro krīzes pārvarēšanas pasākumos. a. ESM Viens šāds pasākums ir Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) izveide, par kuru ES vadītāji vienojās jau 2010.gada rudenī. Tas ir iecerēts kā pastāvīgs glābšanas fonds grūtībās nonākušām eirozonas valstīm. Tam būs 80 miljardu eiro pamatkapitāls, kuru iemaksās visas eiro izmantojošās valstis proporcionāli savai līdzdalībai Eiropas Centrālās bankas kapitālā, kas savukārt tiek rēķinātas atbilstoši valstu ekonomikas lielumam un iedzīvotāju skaitam. Visas eirozonas valstis ir parakstījušas līgumu par tā izveidošanu un plāno, ka fonds sāks darboties jau 2012.gada jūlijā. Tomēr, lai līgums iekļautos ES kopējā juridiskajā struktūrā, ES valstu vadītāji arī nolēma, ka ir jāpapildina līgums par Eiropas Savienības darbību jeb tā sauktais Lisabonas līgums ar teikumu, kas ļauj eirozonas valstīm realizēt šādu vienošanos: "Dalībvalstis, kuru naudas vienība ir eiro, var izveidot stabilizācijas mehānismu, ko izmantos, ja obligāti vajadzīgs, lai nodrošinātu visas eirozonas stabilitāti. Jebkādas nepieciešamās finansiālās palīdzības piešķiršanai saskaņā ar šo mehānismu piemēros stingrus nosacījumus." Līguma papildinājums tika ar nolūku formulēts tā, lai neizraisītu nepieciešamību rīkot referendumu tādās dalībvalstīs kā Īrija, un visas dalībvalstis ir apņēmušās to apstiprināt līdz šī 2012.gada beigām. Par pašu ESM līgumu Latvijai būs jāspriež tikai gadījumā, ja nākamā gada vasarā ES atzīs, ka esam izpildījuši priekšnoteikumus, lai pievienotos eirozonai. Diskusijas noteikti būs, jo summas nav mazas - Igaunijas kopējās iemaksas ESM pamatkapitālā būs 1,3 miljardi eiro (900 miljoni latu), kas jāiemaksā piecu gadu laikā. Taču kamēr tā atrodas ārpus eirozonas, Latvijai ir vienīgi jāapstiprina Lisabonas līguma papildinājums. Lai gan ir izskanējusi doma, ka balsojumā Saeimā tam būtu nepieciešams kvalificētais vairākums, patlaban šķiet, ka parlaments šos grozījumus varēs akceptēt ar vienkāršu balsu vairākumu. b. Fiskālais līgums Otrs eiro glābšanas mehānisms, kurš jau 2012.gadā skar Latviju, ir "Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā" jeb vienkārši "Fiskālais līgums". Par tā tekstu ES vadītāji vienojās 2012.gada 31.janvārī un to ir apņēmušās parakstīt 25 no 27 ES valstīm (malā paliks Lielbritānija un Čehija). Tā svarīgākais uzdevums ir ierobežot dalībvalstu iespējas iedzīvoties pārāk lielos budžeta deficītos un valsts parādos. Blakus jau esošajiem mehānismiem, kuri ieviesti šī mērķa sasniegšanai (tai skaitā Eiropas Komisijas direktīvu "sešpaka", kura no 2012.gada ļaus EK stingrāk šos jautājumus kontrolēt), līguma būtiskākais jauninājums ir prasība katras parakstītājvalsts likumdošanā ieviest budžeta disciplīnas "zelta likumu", kas ierobežo valsts "strukturālo deficītu". Valstis, kas nav ieviesušas šādu juridisku mehānismu, var tikt iesūdzētas Eiropas Savienības Tiesā, kura par šīs normas pārkāpšanu var pat uzlikt naudas sodu līdz 0,1% no IKP. (Latvijas gadījumā atbilstoši 2011.gada IKP tas būtu nedaudz zem 14 miljoniem latu). Latvija ir apņēmusies līgumu parakstīt, un patlaban plāno izpildīt tā prasības, pieņemot Fiskālās disciplīnas likumu, par ko jau vairākus gadus ir notikušas diskusijas. Avoti:   Žurnāla "Ir" speciālizdevums par eiro Infografika: Eirozonas paplašināšanās Eiropas Komisija: Latvija un eiro Latvijas Republikas Finanšu ministrija par eiro ieviešanu Eiropas Centrālās bankas informācija par eiro un tā ieviešanu