Rokasspiediens Minskā

  Kamēr mediji apsprieda "Austrumukrainas situācijas mierīga noregulējuma iespējas" pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Ukrainas prezidenta Petro Porošenko sarokošanās otrdien Minskā un divas stundas ilgušajām abu sarunām, Krievijas armijas vienības atklāja jaunu fronti karā pret Ukrainu un trešdien iegāja Novoazovskas pilsētā valsts dienvidos. 
 Ukrainas varas pārstāvji trešdienas vakarā paziņoja, ka Krievija sākusi atklātu iebrukumu. Novoazovskas pilsētas mērs Oļegs Sidorkins ziņu aģentūrai  Associated Press  apliecināja, ka pēc trīs dienas ilgušās artilērijas apšaudes pilsētā iebraukuši desmiti Krievijas armijas tanku. 
 Novoazovskas pilsēta pie Azovas jūras atrodas tālu uz dienvidiem no Ukrainas armijas aplenktajām tā dēvēto nemiernieku kontrolētajām teritorijām ap Doņecku un Lugansku valsts austrumos, un tajā ienākušās vienības acīmredzot ieradušās pāri robežai no Krievijas. 
 Polijas premjerministrs Donalds Tusks, atsaukdamies uz izlūkdienestu informāciju, trešdien pateica, ka Ukrainas teritorijā darbojas Krievijas regulārās armijas vienības. Bet ASV Valsts departaments paziņoja, ka Krievija sākusi jaunu militāru kampaņu Ukrainā un paplašinājusi to uz valsts dienvidiem, kurp iesūta tankus, raķešu sistēmas un bruņumašīnas. 
 Vārdā neminēts NATO pārstāvis ziņu aģentūrai  Reuters  sacīja, ka notiek pavērsiens no lielākoties slēpta Krievijas atbalsta prokrieviskajiem spēkiem Ukrainā uz "tiešu, atklātu un acīmredzamu", un vienīgā divdomība šādā situācijā paliekot tikai Kremļa apgalvojumi, ka tas nenotiekot. 
  Putina valodas īstenība   
 Krievija sāka jaunu uzbrukumu Ukrainā dienu pēc tam, kad Putins bija Minskā melojis, ka tur notiekošais esot Ukrainas iekšējs konflikts, kurā Krievijai neesot teikšanas. 
 Iespējams, svarīgākais no tikšanās laikā Minskā publiski runātā bija Putina apgalvojums, ka vienošanās par uguns pārtraukšanu "nav mūsu darīšana" un esot jāpanāk Kijevas sarunās ar Luganskas un Doņeckas separātistiem, bet "mēs tikai varam palīdzēt veidot uzticēšanās situāciju iespējamajam un manā ieskatā ārkārtīgi svarīgajam sarunu procesam". 
 Putins runā savā valodā. Lai to saprastu, jāatturas no vēlmes sašust par cinisko "uzticēšanās" piesaukšanu vai atspēkot kārtējos acīmredzamos melus. Putinam nerūp ne rietumnieku atspēkojumi, ne viņu sašutums. Kamēr viņi sašutuši atspēko, viņš izdara nākamo agresīvo soli. Tādas kategorijas kā "patiesība" un "meli" viņam ir tikai politikas instrumenti, nevis daļa no vērtību sistēmas. 
 Par Putina attieksmi pret īstenību vienkārši un precīzi pateicis bijušais Eiropas Savienības ārlietu komisārs Kriss Patens: "Viņš paskatījās mums acīs un meloja, gandrīz noteikti zinādams, ka mēs zinām, ka viņš melo." 
 Jāuzsver - tas bija 1999.gadā, kad Putins bija vēl tikai nupat amatā stājies premjerministrs un noliedza Krievijas armijas saistību ar kārtējām civiliedzīvotāju slepkavībām Čečenijā. Kopš tā laika līdzīgas situācijas bijušas neskaitāmas reizes, Patens atceras un secina: "Var izņemt cilvēku no KGB, bet nevar izņemt KGB no cilvēka." 
 Kas tad ir mainījies, ja tagad Krievijas agresija Ukrainā esot likusi Vācijas kanclerei Angelai Merkelei secināt, ka Putins "zaudējis saikni ar realitāti" (kā viņa esot teikusi ASV prezidentam Barakam Obamam marta sākumā, kad Krievija okupēja Krimu)? Faktiski tikai tas, ka līdzšinējais "partneris" Putins sācis atklātu, tomēr arvien nepieteiktu karu pret Rietumiem. 
 Šajā karā viņa stratēģija ir taktika - izdarīt šodien to, ko var šodien, rīt par to risināt sarunas, lai parīt izdarītu to, ko tad varēs. Ukrainas suverenitātes pārkāpšana ar "humānās palīdzības" automašīnu kolonnu tieši pirms Putina sarunām ar Porošenko Minskā, kad pārlieku asa rietumvalstu reakcija varēja izjaukt plānoto tikšanos, un jau tanku invāzija uzreiz pēc sarunām ir klasisks šīs taktikas paraugs. 
 Rietumvalstu politiķiem ir grūti atzīt, ka viņi vienmēr bija zinājuši, ka Putins melo, un ir teju neiespējami saprast, kā var atteikties no šādām abpusēji ērtām "diplomātiskām" un "partneru" attiecībām. 
 Merkelei tas pašlaik varētu būt īpaši grūti, jo Vācija uzņēmusies līderes lomu Ukrainas krīzes risināšanā, bet tās vēlme to risināt tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem ir tieši tas, kas Putinam vajadzīgs militāra konflikta turpināšanai. 
 Vācijas kanclere, nav šaubu, labi saprot, ka Putins to saprot un ka viņam tiešām "ārkārtīgi svarīgs sarunu process". Jo ikvienas līdz šim notikušās sarunas viņš ir izmantojis, lai pastiprinātu agresiju Ukrainā. Tātad, raugoties no Kremļa, ir dabiski, ka pirmajām sarunām starp Krievijas un Ukrainas valstu vadītājiem seko Krievijas jauna līmeņa agresija. 
  Sabojātais telefons  
 Pamatīgu sašutumu Ukrainā un arī citur pasaulē izraisīja Merkeles svētdien ARD telekanālam paziņotais, ka Ukraina varot brīvi izvēlēties arī dalību Krievijas veidotajā Eirāzijas savienībā. Tik neveikli formulētās Ukrainas tiesības pašai izvēlēties savu ārpolitisko orientāciju radīja spekulāciju vētru par kādu iespējamo Merkeles un Putina vienošanos uz Ukrainas suverenitātes rēķina. (Ka, piemēram, Merkele piekristu Ukrainas "federalizācijai" apmaiņā pret Putina atteikšanos no atklātas militāras intervences.) 
 Iespējams, Merkeles neveiklais izteikums drīzāk ir Vācijas ārpolitikas veidotāju vispārējā apmulsuma simptoms. Vācijas valdība acīmredzot uzskata, ka konfliktu Ukrainā nevar atrisināt ar militāriem līdzekļiem un noteikti nevēlas pieļaut tādu militāra konflikta eskalāciju, kas vairs neļautu Vācijai saglabāt neitrālas vidutājas lomu un liktu nostāties vienā vai otrā pusē. Un vienlaikus cer atstāt Putinam iespēju "saglabāt seju", jo, stūrī iedzīts, viņš varot kļūt vēl bīstamāk neprognozējams. 
 Taču tieši tas ir vajadzīgs Kremlim. Jo vairāk Rietumi vēlas palīdzēt Putinam saglabāt seju, jo viņam brīvākas rokas konflikta eskalācijai. Ja Putins esot kļuvis par paša radītās situācijas ķīlnieku, kā to no Kremļa piespēles mēģina iztēlot itin daudzi Rietumos, tad tieši to pašu var teikt arī par Rietumu politiķiem, kuri cenšas viņam palīdzēt no šīs situācijas iziet. Putins to izmanto situācijas novešanai bezizejā. 
 Trešdien Merkele kārtējo reizi sazinājās ar Putinu telefoniski un pieprasīja skaidrojumus par ziņām, ka Krievijas armijas karavīri atrodas Ukrainas teritorijā. Viņas preses pārstāvis neinformēja, ko atbildēja Krievijas prezidents. Taču, šķiet, to nav grūti iedomāties - ka šādas ziņas neatbilstot patiesībai. (Var minēt, ka par šiem meliem neērti jutās varbūt Merkele, taču ne melis pats.) 
 Vācija diezin vai grib konflikta atrisinājumu pēc Maskavai vēlamā Ukrainas federalizācijas scenārija. Merkele augusta beigās vizītes laikā Kijevā uzsvēra, ka jebkādā risinājumā jāņem vērā Ukrainas suverenitāte un teritoriālā integritāte. Bet pirms tam tieši viņas stingrā nostāja darīja iespējamu Eiropas Savienības trešā līmeņa sankciju ieviešanu pret Krieviju. Kanclere ir vairākkārt likusi saprast, ka nebūs atgriešanās pie "parastā biznesa" ar Maskavu, pirms netiks panākts pieņemams konflikta risinājums. 
 Diemžēl konflikta risinājuma tuvākajā laikā acīmredzot nebūs. Militārs risinājums nav iespējams, diplomātiska risinājuma mēģinājumus Krievija atkal izmantos militāra konflikta uzturēšanai, turklāt arī Ukrainas prezidentam jāņem vērā savas tautas saprotamā vēlme sakaut okupantus - Porošenko trešdien paziņoja, ka "mūsu armijai ir pienākums aizstāvēt tautu". 
 Rezultāts solās būt ilgstošs "zemas un vidējas spriedzes konflikts", kā to dēvē diplomāti. Jeb vēl viens "iesaldēts konflikts" kā Piedņestrā. 
 Putina meliem varbūt ir īsas kājas, taču arī mazi solīši viņam der, kamēr Rietumu politiķiem neizdodas savietot realitāti ar Kremļa valodu.